Sprediķi‎ > ‎

Vasarsvētki - Svētā Gara svētki

Vasarsvētki - Svētā Gara svētki
Dievkalpojums Ķempju baznīcā 2018. gada 20. maijā

SV. RAKSTU LASĪJUMI

Lasījums no Apustuļu darbiem (Ap. d. 2)
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?" Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni."
Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: 
tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.
 - Israēlieši, uzklausait šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt, To Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši. Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā. Jo Dāvids par Viņu saka:
 Tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo Viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos. Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz Savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu. Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, Tu mani piepildīsi ar prieku Sava vaiga priekšā. 
- Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla. Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: 
Viņš nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu. 
Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat. Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: 
Tas Kungs ir sacījis manam Kungam: sēdies Man pa labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. 
- Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā." 
Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: "Brāļi, ko lai mēs darām?" Bet Pēteris tiem atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās." Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: "Izglābieties no šīs samaitātās cilts!" 
Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. 
Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.

Lasījums no sv. apustuļa Pāvila pirmās vēstules korintiešiem (1 Kor 12:3b-7,12-13)
Brāļi,
neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā. Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.
Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (Jņ 14, 23-31a)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem:
"Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis."



SPREDIĶIS

Runājot par kristīgo ticību ar skeptiķiem, es bieži vien dzirdu vienu un to pašu argumentāciju, ar ko cilvēki pamato savu neticību Kristum un Jaunajai Derībai vispār. Proti, ka tāds Jēzus 1. gadsimta sākumā Palestīnā nemaz neesot dzīvojis, vai, ja ir dzīvojis, tad viņš noteikti esot bijis savādāks, nekā to Jaunā Derība apraksta. Pagāja kādi simts gadi pēc viņa šīs zemes dzīves vai vairāk, visi aculiecinieki apmiruši, un tad, Romā vai kaut kur citur ārpus Palestīnas radās leģendas par tādu Jēzu Kristu, tās tika pierakstītas Jaunajā Derībā. Neviens Jaunās Derības vēsturisko patiesumu vairs pārbaudīt nespēja, jo apmēram 40 gadus pēc Jēzus nāves - m.ē, 70. gadā  romiešu karavadonis un vēlākais imperators Tits Flāvijs, apspiežot jūdu sacelšanos pret Romas varu, nopostīja Jeruzālemi un visus sagūstītos jūdus vai nu nogalināja vai pārdeva verdzībā. Tātad -  aculiecinieku vairs nav, materiālo liecību, piem. arhīvi, vairs nav, kā saka - visi gali ūdenī. Palikuši ir tikai vēlāk izdomāti mīti, kuriem šie skeptiķi netic.

Kad es studēju LU Teoloģijas fakultātē, viens no pasniedzējiem teica - visspēcīgākais pierādījums Jaunās Derības, un tam, ko tā saka par Jēzu, patiesumam ir Kristus Baznīcas pastāvēšana. Kad es pirmo reizi šos vārdus dzirdēju, man bija grūti tiem piekrist. Man bija vajadzīgi citi pierādījumi. Bet vēlāk, šos vārdus pārdomājot, es aizvien vairāk un vairāk nācu pie atziņas par šīs tēzes pamatotību.

Jēzus Kristus Kalna sprediķī saviem mācekļiem sacīja: "Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta." (Mt 5:14) Par Jēzus šīs zemes dzīvi ir maz tiešu vēsturisku liecību. Bet tādu ir daudz par kristīgās Baznīcas sākumiem.

Apustuļu darbu grāmata, no kuras dzirdējām 1. Sv. Rakstu lasījumu, apraksta notikumus, kas ir norisinājušies no Kristus Augšāmcelšanās dienas m.ē. 33. gada Lieldienās, Jeruzālemē, līdz apmēram 60. gadam, Romā, tā ka to var uzskatīt par pirmo Baznīcas vēstures grāmatu.

Šodien dzirdētais Sv. Rakstu lasījums no Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļas tiek saukts par Kristus Baznīcas dzimšanas dienas stāstu. 1. pants sākas ar vārdiem: "Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi." Ar latviešu vārdu "Vasarsvētki" ir tulkots Jaunās Derības grieķu oriģinālā lietotais vārds "Πεντηκοστή" (pen-tē-kos-'tē), kas burtiski nozīmē "Piecdesmitā". Tāpēc Vasarsvētki angliski ir "Pentecost", bet krieviski: "Пятидесятница". Vasarsvētki ir piecdesmitā diena pēc Lieldienām. Šajā dienā tika nodibināta Jeruzālemes draudze, kā lasām, pēc apustuļa Pētera sprediķa 3000 cilvēku tika nokristīti vienā dienā, un pēc tam draudzei ikdienas pievienojās jauni cilvēki.

Kā redzam, Baznīca neradās daudzus gadus pēc Jēzus šīs zemes dzīves kaut kur tālu projām no Palestīnas, kad neviens nekādu informāciju vairs nebūtu spējis pārbaudīt. Nav šāda pārtraukuma. Baznīca tika dibināta tajā pašā gadā un tajā pašā vietā, kur Jēzus nedēļu pirms jūdu Lieldienām bija sludinājis, un, kur Viņam romieši publiski izpildīja nāvessodu, piesitot krustā. Pārtraukums ir vienīgi 50 dienas.

Turklāt, pēc Dieva apredzības, šie divi notikumu norisinājās tādu svētku laikā, kad saskaņā ar Mozus bauslību, visiem jūdu reliģijai piederīgiem vīriešiem vajadzēja nākt uz Templi ar savām upurdāvanām un lūgšanām. Tāpēc šo svētku laikā Jeruzāleme bija pilna ar svētceļniekiem, un Jēzus krustā sišanas notikumam un Vasarsvētku notikumam bija daudz liecinieku.

Tāpēc apustulis Pēteris varēja vērsties pie sanākušajiem ar vārdiem: "Israēlieši, uzklausait šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt, To Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši.  Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā. …  Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.

Un mēs dzirdējām, ka sanākušie nebija neizpratnē - par ko te Pēteris runā, par kādu Jēzu krustā sisto. Nē, mēs dzirdējām, kāda bija sanākušo jūdu reakcija: "Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: "Brāļi, ko lai mēs darām?"" Un Pētera atbilde viņiem bija : "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu." Un tā tika dibināta Jeruzālemes draudze.

Turpmākajās Apustuļu darbu grāmatas nodaļās mēs lasām, kā apustuļi devās sludināt, tuvākos un tālākos misijas ceļojumos - Jūdejas pilsētās, tad citās Tuvo Austrumu pilsētās, tad Mazāzijas pilsētās, pēc tam Grieķijā un Itālijā. Visur tika dibinātas draudzes. Ar apustuļa Pāvila ierašanos impērijas galvaspilsētā Romā apm. 60. gadā, noslēdzas Apustuļu darbu grāmata. Bet vēsture turpinājās. No romiešu vēsturnieku Svetonija un Tacita darbiem mēs zinām, ka 64. gadā Romā izcēlās ugunsgrēks, un lielākā daļa no pilsētas nodega. Izplatījās baumas, ka imperators Nerons ir pavēlējis pilsētu nodedzināt, lai gūtu iedvesmu savas poēmas par Trojas nodegšanu rakstīšanai. Lai šīs baumas apklusinātu, Nerons Romas nodedzināšanā apsūdzēja kristiešus, un daudzus publiski sodīja ar nāvi. Tātad, 30 gadu laikā pēc Jēzus šīs zemes dzīves, Romā jau bija izaugusi liela kristiešu draudze, kuras vajāšanas piemin romiešu pagānu vēsturnieki. 

Kā redzam, nekāda tukšā laika perioda nav bijis.

Bet Vasarsvētki nav tikai Baznīcas dzimšanas svētki. Tie ir arī Sv. Gara nosūtīšanas svētki. Vecās Derības laikā Dieva Sv. Gars ar Savu klātbūtni piepildīja praviešus un atsevišķus dievbijīgus ķēniņus, piemēram, Dāvidu. Devītajā gadsimtā pirms Kristus pravietis Joēls pierakstīja Dieva apsolījumu, ka pēdējās dienās Viņš izlies Savu Garu pār visiem cilvēkiem (Jl 3:1-5). Sestajā gadsimtā pirms Kristus pravietis Ecehiēls pierakstīja Dieva apsolījumu: "Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti: Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elka kalpības. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas." (Ec 36:25-27) Šodienas Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām Jēzus apsolījumu Saviem mācekļiem, ka Dievs Tēvs sūtīs viņiem Sv. Garu. Jēzus Sv. Garu sauc par Aizstāvi, kas viņus mācīs un atgādinās viņiem visu, ko Jēzus bija sacījis.

Vasarsvētku dienā šie apsolījumi piepildījās. "… no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur apustuļi sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt." Tā nebija kaut kāda neartikulēta buldurēšana kā mūsdienu pentekostu un harizmātu sektās. Jeruzāleme tajā dienā bija pilna ar jūdu svētceļniekiem, kas bija nākuši no dažādām mītnes zemēm, un tie visi piepeši izdzirdēja katrs savā dzimtajā valodā "Dieva lielos darbus paužam." Šis brīnums viņus tā pārsteidza, ka viņu sirdis tika atvērtas ap. Pētera sprediķa vārdiem.

Jēzus mācekļiem solīja, ka Sv. Gars tiem visu mācīs un atgādinās tiem visu, ko Viņš viņiem ir sacījis. Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām, kā šis apsolījums tika piepildīts. Sv. Gars vadīja apustuļu sludināšanu, deva spēku viņu vārdiem, vadīja Baznīcu svarīgu lēmumu pieņemšanas brīžos - piemēram, kad vajadzēja izlemt, vai nejūdus vispār drīkst kristīt (Ap. d.10). Vēlāk Svētais Gars caur apustuļiem noteica, ka pagāniem, kas vēlas kristīties un pievienoties Baznīcai, nav iepriekš jāpievienojas jūdu reliģijai (Ap. d. 15). Ar šo lēmumu kristietība no sektas jūdaisma ietvaros kļuva par jaunu reliģiju. Šie lēmumi plaši atvēra durvis nejūdu ienākšanai Baznīcai, bet pašos jūdos tas radīja noraidījumu, pretestību un naidīgumu pret kristīgo Baznīcu, kas diemžēl turpinās līdz pat mūsu dienām.

Mūsdienās daudzi cilvēki deklarē, ka viņi tic Dievam, bet noraida Baznīcu. Daļa no šiem cilvēkiem pat apgalvo, ka viņi tic uz Jēzu Kristu. Bet viņi saka, ka viņiem draudze nav vajadzīga, viņiem pietiekot ar individuālu kristīgās literatūras lasīšanu un kristīgu pārraižu klausīšanos un skatīšanos.

Šodienas Rakstu lasījumi skaidri atklāj, ka tā ir nepamatota runāšana. Apustulis Pēteris neaicināja sanākušos pieņemt Jēzu savā sirdī par Pestītāju, un tad mierīgi doties uz mājām, klusi saglabājot savu anonimitāti. Nē, apustulis aicināja viņus caur Kristību pievienoties Baznīcai. "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu." Un mēs dzirdējām, ka viņu Kristība nebija vienreizējs pārdzīvojums viņu dzīvē, pēc kura tad tie izklīda un pazuda kopējā cilvēku masā. Nē, "Kas Pētera vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.  …  Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu." Tātad, pirmie kristieši sanāca kopā katru dienu! Uzklausīt apustuļu mācību, lūgt Dievu, un lauzt maizi. Ar vārdu "maizes laušana" Jaunajā Derībā tiek apzīmēts Svētais Vakarēdiens! Tātad, pulcēties uz dievkalpojumiem katru reizi, kad tie draudzē notiek, būtu katra kristieša uzdevums. Pareizāk sakot -  nevis uzdevums, bet gan sirds vēlme.

Un nobeigumā - apskatījuši Sv. Gara kolektīvo darbību, pulcējot un vadot Baznīcu un draudzi, parunāsim par Sv. Gara darbu pie mums katra individuāli. Otrajā Sv. Rakstu lasījumā mēs dzirdējām apustuļa Pāvila vārdus: "neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā." Tātad, ja kāds cilvēks ir atgriezies no grēkiem un nācis pie ticības Jēzum Kristum kā Savam Kungam un Pestītājam - tad tas ir Sv. Gara darbs pie šī cilvēka. Pēteris tiem, kas Vasarsvētku dienā bija nākuši pie ticības teica: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu." Kristībā saņemtais Sv. Gars mūs uztur Kristus ticībā, apskaidro mūsu sirdsapziņu, mudinot mūs atturēties no grēka. Kad esam krituši grēkā - Sv. Gars mūs mudina atgriezties, nākt pie grēksūdzes un Sv. Vakarēdiena. Mūsu uzdevums ir nepretoties Sv. Garam un neapbēdināt Sv. Garu.

Mārtiņš Luters savā Mazajā Katehismā skaidrojumā pie 3. Ticības artikula raksta: "Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar Savām dāvanām apgaismojis, svētdarījis un uzturējis patiesajā ticībā, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svētdara un pie Jēzus Kristus uztur vienīgajā patiesajā ticībā. Šinī kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgajiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus un pastarajā dienā uzmodinās mani un visus mirušos, un dos man līdz ar visiem uz Kristu ticīgajiem mūžīgu dzīvošanu." 

Lai Sv. Gars mūs visus uztur šajā ticībā. Āmen!

Comments