Sprediķi‎ > ‎

2. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem Factus est Dominus
2017. gada 18. jūnijā.

DZIESMA

278


SV. RAKSTU LASĪJUMI

Jes 55:1-7
Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis. Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.

1 Jņ 3:13-18
Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē. Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!

Lk 14:16-24
Tajā laikā Jēzus sacīja farizejiem šādu līdzību:
“Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.”


SPREDIĶIS

Šodienas vēstules lasījumā mēs dzirdējām sv. ap. Jāņa vārdus: "Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst." Šis neticīgo naids pret kristiešiem var izlauzties dažādos veidos – no aizmuguriskas aprunāšanas vai atklātas izsmiešanas līdz pat organizētām vajāšanām. Kristiešu vajāšanas sākās jau apustuļu dzīves laikā un turpinās līdz pat mūsdienām. Īpaši nežēlīgas tās ir Tuvajos Austrumos, kur kristiešiem regulāri uzbrūk islāma teroristu grupējumi. 

Sevišķi smagām vajāšanām ir pakļauta Ēģiptes tradicionālā koptu baznīca. Pagājušā gada 2. Adventē Kairas koptu katedrālē svētdienas dievkalpojuma laikā sprāga teroristu novietota bumba, nogalinot 25 dievlūdzējus. Savukārt šā gada 9. aprīlī, Pūpolsvētdienā, divās Ēģiptes pilsētās – Tantā un Aleksandrijā svētku dievkalpojuma laikā notika terorakti. Tantas koptu baznīcā sprāgusī bumba nogalināja 27 cilvēkus un ievainoja 78.  bumbu sprādzieni. Aleksandrijā policija apturēja pašnāvnieku spridzinātāju, kas mēģināja iekļūt sv. Marka koptu katedrālē, un viņš uzspridzinājās pie dievnama ieejas, nogalinot policistus un apkārtējos cilvēkus.

Pavisam nesen, 26. maijā, Ēģiptē tika nogalināti 29 koptu kristieši, kad ar Islāma valsti saistīti teroristi uzbruka viņu autobusam. Vēl 42 tika nopietni ievainoti, un slepkavas tad aizbrauca. Mūsu ziņās šis notikums tika pieminēts tikai garāmejot, nekādas šīs traģēdijas detaļas netika sniegtas.

Tāpēc to, ko es jums stāstīšu, jūs, iespējams, nebūsiet dzirdējuši. Ēģiptes koptu kristiešu ģimenes – vecāki, vecvecāki, bērni un mazbērni brauca divos autobusos svētceļojumā uz sv. Samuēla Apliecinātāja klosteri. Tuvojoties Minjas pilsētai, viņu autobusus apturēja un aplenca islāma teroristi. No viena autobusa viņi braucējus pa vienam izvilka ārā. Pie durvīm bruņoti teroristi ar maskām uz sejas katram braucējam jautāja: "Vai tu esi musulmanis?" Neviens no viņiem neteica "jā". Tad katram no viņiem tika dota iespēja noliegt Jēzu Kristu un konvertēties islamā.

Katrs no braucējiem apliecināja Kristu un atteicās konvertēties. Tad viņu aizvilka pāris metrus tālāk un nogalināja - vai nu ar šāvienu galvā, vai pārgriežot rīkli. Tā viens pēc otra tika nogalināti 19 pieaugušie un 10 bērni. Tad slepkavas kļuva steidzīgi - tie šāva uz braucējiem otrajā autobusā, ievainojot 42 cilvēkus, un pēc tam aizbēga drošībā.

Kāpēc Rietumu pasaules un arī mūsu masu informācijas līdzekļi tik plaši raksta par terora aktiem un traģēdijām, kas notiek kaut kur Eiropā vai Amerikā, un gandrīz nemaz par šādiem slaktiņiem? Vai tā būtu rasistiska vienaldzība pret to cilvēku traģēdijām, kas nav baltie? Drīzāk tur varētu būt divi citi iemesli.

Rietumu un mūsu masu informācijas līdzekļi negrib rakstīt par kristiešu mocekļiem, jo tā ir spēcīga liecība par kristīgo ticību. Kad Austrumu kristieši mirst, jo viņi atsakās atteikties no ticības Kristum, tad šis fakts runā par to spēku un brīvību, kuru šie cilvēki ir atraduši Jēzū Kristū. Neviens pie pilna prāta esošs cilvēks nemirs par tādu lietu, kuru viņš uzskata par meliem. Baznīcas vēstures laikā ir bijuši neskaitāmi gadījumi, ka varonība un miers, ar kādu kristīgie mocekļi sagaidīja savu nāvi, iedvesmoja citus sekot Kristum. Sekulārie masu informācijas līdzekļi negrib ar šādām vēstīm dot kristīgo liecību.

Otrs iemesls varētu būt tāds, ka ziņas par kristiešu mocekļiem Austrumos, dod nepatīkamu liecību par ticības dzīves kvalitāti Rietumu pasaulē. Zemēs, kur kristieši tiek vajāti, ticīgie riskē ar savām un savu bērnu dzīvībām, lai apmeklētu dievkalpojumus un dotos uz svētceļojumu vietām. Viņi atklāti pielūdz Kristu, labi zinot, ka baznīcas un kristiešu pulcēšanās vietas ir viegls uzbrukumu mērķis teroristiem. Bet brīvajā pasaulē kristieši katra niecīgākā iemesla pēc var izlemt šajā svētdienā uz baznīcu nedoties.

Iegansti var būt tikpat "pamatoti" kā šodienas Evaņģēlija lasījumā. " … es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt ", "es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt ", "es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt." Iegansti, lai nenāktu, šajā līdzībā ir īpašums, darbs un ģimene – katrs no tiem ir tik svarīgs un neatliekams.

Vārdu "dievkalpojums" bieži pārprot, uzskatot, ka atnākšana uz baznīcu, ir kalpošana Dievam. Protams, nākšana uz dievnamu ir publiska goda parādīšana Dievam. Atklāta nākšana svētdienā uz baznīcu ir arī mūsu ticības apliecība neticīgajai pasaulei, un pasaule uz to arī var atbilstoši reaģēt, arī naidīgi. Zemēs, kur notiek kristiešu vajāšanas, kā jau minētajā Ēģiptē, nākšana uz dievnamu var nozīmēt arī savas dzīvības atdošanu, tā apliecinot savu ticību Kristum. 

Bet patiesība ir tā, ka dievkalpojumā nevis mēs kalpojam Dievam, bet gan Dievs kalpo mums. Dievs ir kā namatēvs šodienas Evaņģēlija līdzībā, kas ir sataisījis lielu mielastu, un gaida, ka Viņa aicinātie viesi nāks. Altāris ir šī mielasta galds, un Sv. Vakarēdiens ir šis pats Dieva mielasts.

Bet Dieva kalpošana mums ir vēl lielāka nekā tā, ko jūs ar savām acīm šeit dievnamā saskatāt. Sv. Vakarēdiens būtība ir upurmielasts, kurā mēs, saņemot Kristus miesu, kas par mums ir nodota, un Kristus asinis, kas ir izlietas par mūsu grēku piedošanu, pieminam to, ko Dievs ir darījis mūsu pestīšanas labā. Mēs pieminam Kristus upuri pie krusta Golgātā, kur Kristus mira kā nevainīgais Dieva Jērs,  kurš nes visas pasaules grēkus, arī manējos un jūsējos. Tātad altāris ir ne vien tikai Sv. Vakarēdiena mielasta galds, bet tas arī simbolizē Golgātas kalnu, un tāpēc altāra galda vidū atrodas krucifikss – Krustā sistā Pestītāja tēls.

Šādu mielastu mums Dievs ir rīkojis, uz šādu mielastu Viņš mūs aicina. Viņš dara mūs cienīgus šādu svētu ēdienu saņemt, uzklausot mūsu grēku sūdzēšanu, dāvājot grēku piedošanu ar sava necienīgā, bet aicinātā kalpa, kāds esmu es,  mutes vārdiem un roku uzlikšanu. Tad Viņš stiprina mūsu ticību ar Savu Svēto Rakstu Vārdiem un to skaidrojumu. Un visbeidzot – mēs topam vienoti ar Kristu Sv. Vakarēdiena mielastā, kas ir kā priekšnojauta tam lielajam mielastam, kuru Dievs mums rīkos Debesu valstībā.

"Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs." Cik briesmīgi skan šie Dieva vārdi! Šajā līdzībā tie ir vērsti pret Dieva kādreiz aicināto jūdu tautu, kas uzskatīja, ka šī aicinājuma un tēviem dotā apsolījuma dēļ viņi garantēti nonāks Dieva valstībā, un tāpēc atļāvās ignorēt Kristus un viņa kalpu aicinājumu. Mēs, latvieši, tāpat kā pārējās nejūdu tautas esam tie, kurus Dieva kalpi ir saveduši Dieva namā no "ielām un ieliņām", "ceļiem un sētām", kuri savu grēku dēļ ir bijuši garīgi "nabagi, tizli, akli un kropli". Savā Baznīcā Dievs mūs ir dziedinājis, darīdams par cienīgiem būt klāt šādā lielā mielastā. 

Šādu mīlestību Dievs pret mums ir parādījis caur Jēzu Kristu. Un tā mums uzdod jautājumu – kāda ir mūsu mīlestība pret Savu Pestītāju. Šādu jautājumu mums uzdod arī dzirdētā liecība par tiem Austrumu kristiešiem- pieaugušajiem un bērniem, kas atdeva savas dzīvības apliecinot Kristu – gan nākot uz dievkalpojumiem vajāšanu laikā, gan izvēloties mirt mocekļa nāvē, nevis noliegt Savu Pestītāju. 

Lai visužēlīgais Dievs mūs uztur dzīvā Kristus ticībā Viņa Baznīcā, lai Dievs mums katram patur Savu aicinājumu visā mūsu zemes dzīves laikā, lai mūžībā mēs būtu pie Dieva galda lielajā Debesu Valstības mielastā. Āmen!

Comments