Sprediķi‎ > ‎

Jāņa Kristītāja dienā

Lk 1:57-68, 76-80

57 Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. 58 Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. 59 Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju. 60 Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni." 61 Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds." 62 Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. 63 Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās. 64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. 65 Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. 66 Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu. 67 Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: 68 "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu ... 76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, 77 dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu 78 mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, 79 lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu." 80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.

Mīļā Mālpils draudze! Klāt ir Jāņi, un atkal ar jaunu spēku personīgās sarunās un masu informācijas līdzekļos uzvirmo diskusijas par to, kas ir Jāņi, vai svinēt Jāņus, un ja svinēt, tad kā svinēt.

No vienas puses – kā var nesvinēt? 24. jūnijs ir Baznīcas svētki – Jāņa Kristītāja dzimšanas svētki, 23. jūnijs tad būtu Jāņa Kristītāja dienas priekšvakars. Jānis Kristītājs ir nozīmīga persona Jaunajā Derībā, ar viņa sludināšanu iesākas Marka un Jāņa evaņģēlija notikumi. Jānis, kā raksta evaņģēlisti, bija saucēja balss tuksnesī, kas sataisa ceļu tam Kungam. Jānis sludināja bauslību un atgriešanos no grēkiem, kristīja tos, kas atgriezās un izsūdzēja savus grēkus. Tā viņš sagatavoja tam Kungam padevīgus ļaudis, kas bija gatavi uzklausīt Jēzus Kristus sludināšanu ar ticīgu sirdi. Jānis bija tas, kurš tad, kad laiks bija piepildījies, norādīja uz Jēzu, sacīdams: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jņ. 1:29-31) Jānis bija tas, kuram bija dota privilēģija kristīt Jēzu.

Ar Jāņa Kristītāja brīnumainās ieņemšanas stāstu sākas Lūkas evaņģēlijs. Priesteris Caharija un viņa sieva Elizabete bija dievbijīgi ļaudis, kuriem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi jau gados. Bet tad, kad Cakarijam bija kārta kalpot Jeruzālemes tempļa svētajā vietā, viņam parādījās eņģelis Gabriēls un pasludināja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.  Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis." Caharija tā īsti nespēja uzreiz tam noticēt, tāpēc eņģelis viņam teica, ka Caharija paliks mēms līdz tam brīdim, kad eņģeļa vārdi piepildīsies.  Šīs dienas Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām, kā tas piepildījās, kā Caharija atguva spēju runāt, un dzirdējām arī viņa pravietojumu par savu dēlu un viņa kalpošanu Dievam.

Lūkas evaņģēlijs atklāj, ka sešus mēnešus pēc notikumiem templī, tas pats eņģelis Gabriēls pasludināja Marijai, ka viņa taps grūta un dzemdēs Jēzu. Ja mēs svinam, Jēzus dzimšanu 25. decembrī, tad sešus mēnešus pirms tam, tātad 24. jūnijā, mēs svinam Jāņa Kristītāja dzimšanu. Tātad, kā varam redzēt, šiem svētkiem un to datumam ir biblisks pamatojums.

Diemžēl, mūsu luteriskajā Baznīcā, lielākajā daļā dievnamu šie svētki tiek svinēti tikai tad, ja tie iekrīt svētdienā vai regulārajā darbadienas dievkalpojumā. Katoļu Baznīcā, savukārt, šie ir augstie svētki, naktī pirms kuriem notiek vigīlijas, jeb nomoda nakts Sv. mise, kuras laikā tiek lasīts Evaņģēlijs par Jāņa piedzimšanas pasludināšanu templī.

Protestantu konfesijās ir bijusi iniciatīva šādu lūgšanu nakti rīkot visās baznīcās, un iepriekšējos gados šādu aicinājumu atbalstīja arī mūsu luterāņu Baznīcas vadība.

Tātad, ņemot vērā visu šo teikto. šie svētki ir jāsvin. Jautājums ir – kā tos svinēt?

Mūsu latviešu tauta Jāņus ir svinējusi vienmēr, gadsimtu laikā šo svētku svinēšana ir kļuvusi par daļu no mūsu nacionālās identitātes, no mūsu nacionālā lepnuma un arī spīta, neliekt muguru svešzemju kungu priekšā. Padomju laikā Ziemassvētku un Jāņu svinēšana bija kā latviešu protesta zīme pret komunistu – pārkrievotāju varu. Jebkādu vēršanos pret šiem svētkiem, mēģinājumu viņu svinēšanu aizliegt un apspiest, latvieši ir uztvēruši kā svešas varas vēršanos pret latviešu tautu, un spītīga nepakļaušanās ir bijusi reakcija pret to. Manā ģimenē, piemēram, šie svētki ir svinēti vienmēr, un mani vecāki pat ielika manam jaunākajam brālim vārdu Jānis, bet māsai - vārdu Ieva, lai būtu legāls iemesls, kāpēc šajos svētkos notiek pulcēšanās ar viesiem pie klātiem galdiem.

Diemžēl, kristīgiem cilvēkiem var rasties un rodas daudz pamatotu jautājumu par šo svētku tradīcijām. Ja Ziemassvētki latviešiem tradicionāli saistās ar baznīcu, un daudziem Ziemassvētku vakars ir vienīgā reize gadā, kad viņi ierodas baznīcā, tad Jāņi, savukārt, ir pilnīgi laicīgi svētki pie ugunskura, ar izēšanos, ar alus, un stiprāka alkohola dzeršanu, dančiem un jaunajiem, diemžēl, arī ar seksuālu vaļību, slaveno papardes ziedu meklējot. Ja vairumam latviešu Jāņi ar to arī aprobežojas, tad neatkarības gados aizvien lielāks uzsvars tiek likts uz it kā tautiskajām Jāņu svinēšanas tradīcijām un to atjaunošanu, kur obligāta sastāvdaļa ir dažādu rituālu veikšanai, lai nodrošinātu auglību, labu ražu, svētību mājai, laukiem un lopiem, laimi, bagātību un turību, veselību, spēku, skaistumu, aizsardzību pret ļauno, nelaimēm un slimībām, laimi mīlestībā, ilgu mūžu, kā arī šķīstīšanos un dvēseles tīrību. Maģiska nozīme auglības raisīšanai ir pat seksuālajai vaļībai šajā naktī un skriešanai plikam pa lauku. Svarīga nozīme esot peldei šajā naktī, ūdens spējot attīrīt cilvēku pat no vissmagākā grēka. Pēdējos gados folkloristi ir aizgājuši pat tik tālu, ka paziņo, ka īstens latvietis svin nevis nakti uz 24. jūniju, bet gan uz 22. jūniju, kas tad esot tas īstākais laiks minēto rituālu veikšanai, un šajā naktī tiek organizēti masu pasākumi, piem., šogad Līgatnē.

Kristīgiem cilvēkiem, kuri pirms atgriešanās un nākšanas pie Kristus ticības, paši ir bijuši saistīti ar okultismu, dzeršanu vai seksuālas dabas grēkiem, saprotama ir vēlme no šādām lietām novērsties. Tāpēc iepriekšējos gados tika organizētas lūgšanu naktis, lai Jāņu naktī pulcētos dievnamos un lūgtu pret pagānisma un okultisma izplatīšanos, tautas nodzeršanos, seksuālām vaļībām. Pulcēties, lai lūgtu par garīgu atmodu tautā, par Kristus vēsts izplatīšanos.

Kā zinām, šī akcija izsauca asu konfrontāciju masu informācijas līdzekļos, īpaši tad, kad kļuva zināms, kad pārsvarā krievvalodīgu jauno reliģisko kustību vadītā pasākumā tika uz sārta dedzinātas latviešu grāmatas. Latvijas tradicionālo konfesiju vadība no šī pasākuma tad norobežojās, šogad pat tika publicēta katoļu arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča, mūsu luterāņu arhibīskapa Jāņa Vanaga un baptistu bīskapa Pētera Sproģa kopīga intervija, ka "bīskapi neredz konfliktu starp Jāņiem un kristietību un aicina papardes ziedu meklēt atbildīgi."

Delfi.lv izlasīju šo interviju, un pēc tam lasītāju komentārus, kuri šorīt ir pāri par trīs simtiem. Kļuva skaidrs, ka konflikts ir, un turklāt vēl pamatīgs. Kristieši tika zākāti par krustnešiem, tika aicināts nomest svešo varu ievazāto kristietību, rast garīgo atmodu pagānisma atjaunotnē, utt. Starp naida apdvestajām rindām varēja lasīt un saprast, kāds ir tās iedvesmojošā ļaunā velna nodoms – iedzīt ķīli starp latviešiem un kristiešiem, un ļaut ateistiem, jaunpagāniem un Austrumu reliģiju adeptiem uzmesties par īstajiem latviešu garamantu sargātājiem

Protams, Kristus ir brīdinājis savus sekotājus: "Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.  Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.  Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis." (Jņ. 15:18-21) Tomēr galvenais uzdevums, kuru Kristus mums ir devis, ir nevis konfliktēt ar sabiedrību, kurā dzīvojam, tā kļūstot par izolētu un marginālu grupu, bet gan "eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami, …  tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis." Kristus saka: "Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži." Tāpēc mēs nedrīkstam tikt ievilkti konfrontācijā, kur velns un pasaule mūs tīko ieraut. Līdzībā runājot, ja redzam, ka ienaidnieks ir zem mūsu loga pastūmis ecēšas, mūsu svēts pienākums nav lēkt tām virsū.

Lai pamācamies šādas gudrības piemēru no apustuļa Pāvila. Ap. d. 17 nodaļā mēs lasām, kā Pāvils nonāca Atēnās un gaidīja savus ceļabiedrus. Un mēs lasām: "Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku." (Ap. d. 17:16) Bet vai runādams publiski Atēnu areopagā, viņš ļāvās izplūst šajās dusmās, tā nograujot jebkāda dialoga iespēju ar grieķu pagāniem? Nē, taču! Mēs lasām, ar kādiem vārdiem ap. Pāvils sāka savu uzrunu: "Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu." (22-23)

Ja jau Pāvils, svešinieks būdams, evaņģelizācijas nolūkā centās iepazīties ar vietējiem ticējumiem, cik vēl vairāk mums, latviešiem, dzīvojot Latvijā savas tautas vidū, ir jāzina savas tautas folklora, lai mēs zinātu, kā pareizi liecināt. Nav protams jālasa dievturu un New Age sinkrētistu interpretācijas, bet noteikti vajadzētu zināt, ko par folkloru raksta atzīti zinātnieki un pētnieki. Un šādās akadēmiski atzītās publikācijās, mēs varam atrast faktus un argumentus, ar kādiem liecināt.

Un pirmais arguments ir tas, ka kristīgā Baznīca ir latviešu tautas Baznīca. Baznīca ir bijusi un ir latviešu tautā, sludinot Dieva Vārdu, viņa ir veidojusi mūsu tautas apziņu, valodu un mentalitāti. Pirmās drukātās grāmatas bija Bībele un kristīga literatūra, daudzi Bībeles panti un luterāņu dziesmu grāmatas korāļu fragmenti ir folklorizējušies kā sakāmvārdi. Un galvenais – nav iespējams no folkloras restaurēt to reliģiju, kas latviešiem bija pirms kristietības ienākšanas. Folklora, kā uzskata akadēmiski pētnieki, vienīgi fiksē to, cik tālu un kādā veidā kristietība un kristīgā vēsts ir iesakņojusies latviešu tautas apziņā.

Tāpēc, ja šajos Jāņos vai vēlāk, kāds mums jautā par Jāņu  svinēšanu, tad mums, sekojot Pāvila paraugam, vajag cilvēkus uzteikt par Jāņa godināšanu. Un tad pastāstīt viņiem par to Jāni, ko viņi nepazīdami godina.

Jo redziet, nav divu Jāņu – viens – folkloras Jānis, un otrs – Baznīcas Jānis Kristītājs. Ir tikai viens Jānis, tas pats Jānis Kristītājs, kurš tautas dievbijības un pagānisku ticējumu ietekmē tā ir apsūbējis un sūnām apaudzis, ka īsti nav pat vairs atpazīstams. Un tā skarbais Jūdejas tuksneša askēts Jānis Kristītājs, kurš pārtika no siseņiem un kameņu medus, un nelietoja nekādu alkoholu, ir pārtapis par Jānīti, kas nāk pa gadskārtu savus bērnus apraudzīt, vai tie ēda vai tie dzēra. Bet nav divu Jāņu, tāpat kā nav divu Pēteru, Pāvilu, Mārtiņu, Jurģu, vai Teņu. Ir tikai viens sv. Pēteris, Pāvils, Mārtiņš, Juris vai Antonijs, un tautas tradīcijā viņu dienas tiek svinētas tajos pašos datumos, kad kristīgās Baznīcas kalendārā.

Un kad esam viņiem pastāstījuši par Jāni Kristītāju, kuru viņi nepazīdami godina, tad lai turpinām viņiem liecināt, ka Jānis nenāca pats savā vārdā, bet vienīgi, lai norādītu uz to, kuram ir jānāk, kā viņš saka, "Es kristīju jūs ar ūdeni, bet pēc manis nāks viens spēcīgāks, nekā es esmu, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni." (Lk 3:16)

Ņemsim vērā, ka cilvēki ir cilvēki, ar savām problēmām, bet mūsu pienākums ir viņiem palīdzēt saskatīt, kā problēmas risināt. Ja kādu nomāc vainas apziņa par smagu grēku, tad lai viņš neiet pliks Jāņu naktī peldēt, īpaši, ja ir viens un alkohola reibumā. Pastāstīsim viņam par tiem ūdeņiem, kur patiesi saņemam grēku piedošanu – par sv. Kristību. Un tad pastāstīsim par to, kas dod Kristībai spēku grēkus nomazgāt – tas ir Kristus upuris par mūsu visu grēku piedošanu pie krusta Golgātā, un mūsu katra ticība uz to. Ir saprotams, ka cilvēki vēlās, laukiem auglību, labu ražu, svētību, laimi, veselību, spēku, aizsardzību pret ļauno, nelaimēm un slimībām, laimi mīlestībā, ilgu mūžu utt. Bet paskaidrosim viņiem, ka Jāņu nakts rituāli labākajā gadījumā ir tukša ākstīšanās, bet sliktākajā gadījumā – kontakts ar okulto pasauli. Ieteiksim viņiem nākt par šīm lietām lūgšanā pie Dieva Radītāja un Visuvaldītāja, kas spēj to visu dot, ja tas ir Viņa svētais prāts attiecībā uz mums. Un ja Dieva prāts tāds nav, tad iztiksim bez tā, jo kā saka latviešu tautas sakāmvārds: "Labāk ar Dievu nabags, nekā ar velnu bagāts."

Lai Dievs ar savu Sv. Garu jums dāvā gudrību, kā cilvēkiem liecināt. Bet vēl svarīgāk ir tas, kādu liecību nodod mūsu darbi. Kā raksta ap. Pēteris: "dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā," (2:12) un kā saka Kristus Kalna sprediķī: "Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.  Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.  Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs." (Mt 5:5)

Tā lai arī jūsu labie darbi spīd kā gaisma ne tikai Jāņu naktī, bet gan visa gada garumā.

Āmen!


Ev. Ainārs Rendors

23.06.2013

Mālpils ev. lut. baznīcā


Comments